Mana dzeja

Mīlu klusēt un savas skumjas paturēt pie sevis. Vairāk kā padsimt gadus esmu sapratusi ,ka negatīvo,skumjas,pārdomas un aizdomas nevar glabāt sirdī , tāpēc to visu uzlieku uz papīra lapas.

Tavi vārdi,kas pār pilsētai traucās
Ir tik auksti kā rīti bez saules.
Kā negribās tos aukstos rītus,
kas manus spārnus saldē ikdienu.
Tie spārni, kas mani iekļauj
Nelaiž mani vaļā.
Tie tur mani cieši,cieši ietītu
Tas siltums ,kas staro no tevis
Patur mani tavā tuvumā,
Mani spārni silda mūs un neļauj pazust.
Tie ir stiprāki par mums un nepazūd
Tie tur mūs cieši kopā
Neļaujot izsalt pavisam.


Par tavu vienu pieskārienu,
es ziedotu visu pasauli.
Lai tik sajustu tavu elpu un smaržu.
Tik par vienu skūpstu
Es ziedotu rītdienu.
Lai tik es sajustu kā atkūst mana sirds
Ikviens vārds ,ko velti man ,nozīmē visu pasauli
Par vienu rozes zaru ,es gribētu nopirkt tev pili,
Kur tu varētu būvēt pasaku valstību.
Par vienu grasi es ziedotu savu dvēseli- lai tā būtu gaisma tavā pilī


Neaiztiec!Apdedzināsies!
Cik biezi dzirdu šīs frāzes,
Bet es tik un tā neieklausījos,
nekas ļauns jau nenotika , bet es aizrāvos
Tik tagad jūtu sāpes sirds dziļumos,kas dedzina mani.
Katru reizi ieraugot Tevi ,tās sāpes dedzina mani
 Bet es nepārtraucu un turpinu pieskarties,
varbūt kādreiz šīs sāpes vairs neatnāks un pazudīs
Un es zināšu, ka drīkst no jauna iemīlēt sevi


Kā gribētos man sasniegt zvaigznes
un rotaļāties ar tām.
Līdz kārtējo reiz lēks saule
un man nāksies nokāpt uz šīs pasaules,
kur ikdienu cilvēki sapina,melo un žēlo.
Es joprojām nesaprotu,kādēļ man šeit jāpaliek?
Ja vēlos būt tik starp Jums
Katru dienu un nakti lidināties un spēlēties
Tā katru mirkli līdz pasaules galam,
līdz mūžīgam salam,
līdz saules mūžīgam miegam,
gribētos man atrasties tik starp Jums
un bezrūpigi spēlēties.


Cik gan dzīve ir neticama,
sasodīta un sarežģīta.
Tā sniedz tev loku nedodot mērķi.
Tā ļauj izbaudīt dzīvi ,nedodot lietošanas instrukciju
Mēs to izbaudām to pēc pilnas programmas,
līdz pienāk rēķins par dzīvi,un mēs nespējam vairs norēķināties.
Mēs pārdodam visu,lai norēķinātos, bet ar to vēl nav gana.
Līdz sniedzam pašu dārgāko,kas mums ir dvēseli.
Lai varētu škirties no pasaules ar tīru sirdsapziņu un bez iespējas atgriezties.


Kāds teica,ka eņģeļi neaiziet,
bet tu šodien pievīli mani.
Atstājot mani  lūdzošā pozā
pie debesmalas
pie pēdējā saullēkta
pašā molā ,kur kaijas lidinājās..